Stāsts par lietus lāsēm un patrepi, kas gribēja būt kas vairāk

Reiz Spicē dzīvoja paterepe – gana plaša, gana gaiša, bet ar neko arī ne īpaša. Viņas darbs – sargāt kāpnes, un to viņa arī atbildīgi darīja. Katru dienu patrepe sveicinājās ar centra apmeklētājiem uz slīdošajām kāpnēm, bet reti kurš uz viņu pat paskatījās – uz patrepēm jau vispār cilvēki reti skatās. Zvirbuļi sviecienu gan atņēma, bet tiem arī sava palma vairāk interesēja.

Tad kādu dienu vai, pareizāk sakot, nakti Spicē sākās rekonstrukcija – tā bija neredzēta rosība caurām naktīm – cilvēki nāca un gāja, pacēlāji braukāja, griesti pa milimetriem tika mērīti un pārmērīti. Un tad… viena pēc otras parādījās viņas – stikla lietus lāses. Tās ienāca Spicē kā svaiga rīta dzestrums Rīgas jūrmalā, kā saulgriežu rasa pļavā, kā auglības pilns lietus, kā veldzējošs dabas tuvums. Gaismā atspīdot, tās šķita tika vieglas un gaisīgas, tik trauslas un valdzinošas, ka patrepe sajūsmā nespēja ne acu atraut.

“Labdien! Kas jūs esat un kāds ir jūsu darbs?”, patrepe kādu dienu saņēma drosmi un pieklājīgi jautāja jaunajām kaimiņienēm.

Lāsītes, kuru pie griestiem nu jau bija desmitiem (simtiem?), unisonā viegli iesmējās un cita caur citu atbildēja: “Mēs esam lietus un rasa, ūdens un gaisma, mēs esam daba un cilvēka roku darbs, mēs esam dzejolis stiklā. Mēs esam mākslas darbs. Mūs uzzīmēja Artis Nīmanis. Mūs radīja Anda Munkevica. Mūsu darbs ir radīt prieku un brīnumu, likt cilvēkiem pacelt skatienu augšup!”.

Kopš tās dienas patrepei nebija miera, arī viņai gribējās ko vairāk no dzīves, gribējās, lai uz viņu skatās un redz ko skaistu.

Un kādu dienu patrepe, kļuvusi jau pavisam drosmīga, uzrunāja pa slīdošajām kāpnēm braucošos Spices darbiniekus ar lūgumu pēc jauna ietērpa. Sākumā darbinieki bija apmulsuši – nebija dzirdēts, ka citos centros patrepes runātu, turklāt vēl izteiktu kādus piedāvājumus. Bet Spicē iniciatīvas vienmēr tikušas atbalstītas. Turklāt patrepei jau bija skaidrs, ko viņa grib – radīt prieku, atspīdēt gaismā un redzēt viesu sejas pavērstas pret sevi.

Spices darbinieki un pieaicinātie mākslinieki apspriedāsm padomāja un secināja, ka patrepe tātad grib būt spogulis. Un, lūk – Jūsu acu priekšā viņa ir.

Spices patrepe, kura gribēja radīt prieku.

Uzsmaidiet viņai arī Jūs!

Visi ceļi ved uz jauno SPICI!